Lai tu mazāk klusētu un skumtu,
Lai tev reizē netrīcētu plecs.-
Es tev dāvinu šo Rīgas jumtu,
Tici man, ka viņš ir ļoti vecs.
Nav no mūsu gadsimta, bet pērniem.
Skaties, kāda zaļa sūna stīdz.
Mazie jumtiņi nav viņa bērni-
Pārskatoties nepaņem tos līdz.
Paskaties, kā starojot un lāsot,
Aizmirstot, cik reizes nācies skumt,
Saules rieta uzticēto krāsu
It kā laimi glabā vecais jumts,
Baidoties, ka tā var krist un saplīst...
Paskaties uz to un tuvāk nāc-
Vai viņš žūst vai skumjā lietū aplīst,
Tas ir tev uz mūžiem dāvināts.
Dzīve nemīl, ja par daudz tiek skumta
Arī tad, ja rētas slikti dzīst,
Arī tad, ja mēs zem viena jumta
Būsim atkal tad, kas ārā līs.
I. Ziedonis